4.Kas raksturīgs romāna sižeta izveidei?
Līdz romāna beigām neatklāts paliek noslēpums — neatrisināmais jautājums: kas liek cilvēkiem rīkoties tā vai citādi, kādi viņa dvēseles spēki, no kādām dzīlēm nākoši emocionālie un prāta impulsi, liktenis, Dievs vai pašu saprāta ierobežitība. Tā vai citādi ienākot literātro darbu struktūrā, tie ir jautājumi, kas pašu rakstnieku Zariņu ir nodarbinājuši visu mūžu.
Autors romāna sižeta gluži privāto sakņojumu saistījis ar laikmetu, tā paaudžu attiecībām un maiņu, it kā atzīstot, ka arī tēlotā problemātika sakņojas laikmetā.
Romāns atklāj Zariņa paša dziļi ieslēptās ilgas pēc ilgas pēc cilvēku savstarpējas sapratnes un iecietības, pēc vēlēšanās un arī prasmes izpirkt un izlīdzināt senus un sāpīgus nodarījumus.
„Viens piesavinās valsts naudu — kara sekas; otrs nosit cilvēku — tas pats; trešais no ideāla jaunekļa kļuvis par morfīnistu — atkal kara sekas. Lai notiek kas notikdams — visur vainīgs karš, bet mēs paši esam nevainīgi jēriņi, kas par saviem darbiem neatbild. (..) Karu vismazāk vajadzētu aiztikt. Kara vaina bija vienīgi tā, ka viņš iznīcināja drošākos, izturīgakos cilvēkus, kas parādīja lielu morālisku spēku.”
…
