-
Starptautisko attiecību notikuma analīze - Krievija un reālisma teorija
| Nr. | Chapter | Page. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Notikuma apraksts | 5 |
| 2. | Krievija rīcība no defensīvā reālisma politikas perspektīvas | 7 |
| 3. | Krievijas rīcība no ofensīvā reālisma politikas perspektīvas | 10 |
| Secinājumi un pieņēmumi | 12 | |
| Izmantotās literatūras un avotu sarakts | 13 |
Secinājumi un pieņēmumi
Apskatot Krievijas rīcību, ir iespējams secināt, ka tās darbības ar augstu varbūtību atbilst pieciem Dž. Meršaimera definētajiem strukturālā reālisms pamatprincipiem :
1) lielvaras ir galvenie starptautisko attiecību dalībnieki, kuri darbojas anarhijas apstākļos;
2) visām valstīm ir ofensīvas militārās spējas;
3) valstis nekad nevar būt drošas par citu valstu nodomiem;
4) valsts galvenais mērķis ir izdzīvošana starptautiskajā sistēmā;
5) valstis ir racionāli aktieri, kuri izmanto efektīvu stratēģiju savai izdzīvošanai.
Kontekstā ar Dž. Meršaimera redzējumu par valstu rīcību strukturālā reālisma teorijas ietvaros, ir iespējams izvirzīt varbūtību, ka šobrīd pastāvošais redzējums par iespējamo militāro konfliktu starp Rietumvalstīm un Krieviju, tajā skaitā 3. Pasaules karu izcelšanās iespējamību, nav tālu no patiesības. Šajā gadījumā ir nepieciešams minēt atziņas par Krievijas rīcības neprognozējamību, tās mobilizāciju karam, apziņu, ka pasaulē valda haoss un nestabilitāte, un to, ka Krievija ir iesaistījusies “civilizāciju sadursmē” . Atklāts ir jautājumi par konflikta intensitāti, izcelšanās apstākļiem (ieganstu) un ģeogrāfisko norises vietu, gadījumā, ja tas būs lokālas dabas.
…
Mūsdienu Krievijas starptautiskās rīcības, kā arī attiecību rāmējums ar Rietumvalstīm ir cieši saistīts ar neseniem vēsturiskiem notikumiem, tādiem kā PSRS sabrukums 20. gadsimta beigās, vienpolāras pasaules kārtības izveidošanos ar Rietumiem dominējošā lomā līdz par 21. gadsimta pirmās dekādes beigām. Rietumu spēja un izturība cīņā pret PSRS dominanci, kas balstījās uz spēka politiku (reālisms), ir uzskatāma par šobrīd spožāko liberālisma ideju piekritēju uzvaru, kas gan netika sasniegts bez zināma haosa un iepriekšējās pasaules kārtības sabrukuma 20. gadsimta beigās. Taču pēdējās dekādes notikumi un starptautisko attiecību virzība parāda, ka Rietumvalstu, primāri ASV, panākumi “Aukstā kara” laikā, iespējams, ir tikai bijusi uzvara kaujā, bet ne visā karā ar mērķi panākt plašāku pasaules virzību demokrātijas un likuma varas virzienā, atbilstoši Rietumu izpratnei un to sludinātajām vērtībām. Viens no lielākajiem triecieniem ir Rietumvalstīm ir saistāms ar nespēju vai drīzāk nevēlēšanos saskatīt Krievijas apņemšanos atgriezties starptautiskajā politikā kā pilntiesīgai lielvarai ar plašākām ambīcijām, piemēram, vēlmi atgūt zināmu ietekmi reģionos un valstīs, kur tā dominēja “Aukstā kara” laikā. Īpaša liberālās rietumu politikas neveiksme ir saistāma ar mēģinājumiem demokratizēt Krieviju un ieviest tajā valsts pārvaldes modeli atbilstoši Rietumvalstu izpratnei.
Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.
