Literatūra ir vienlaikus laika atspulgs un pāri laikam esoša pieredze. Tā fiksē savas epo¬kas garu, sabiedrības problēmas un kultūras vērtības, vienlaikus piedāvājot universālas patiesības, kas saglabājas neatkarīgi no vēstures līkločiem. Kā teicis Gustavs Repše: „(..) neizsacīta šī pasaule zūd.” Šis uzsvars uz vārda un pieraksta nozīmi rāda, ka literatūra ir tilts starp cilvēka pieredzi un mūžību – ja darbs netiek saglabāts, izteiktais cilvēka dzīves un sajūtu dziļums tiek zaudēts.
Literatūra kā sava laika spogulis
Katrs literārais darbs atspoguļo savu laikmetu. Tā ir sava veida vēstures dokumentācija, kas saglabā ne tikai faktus, bet arī emocijas, vērtības un sabiedrības attieksmes. Piemēram, Rainis savā dramatiskajā un dzejiskajā darbā “Uguns un nakts” atspoguļo latviešu tautas cīņu par brīvību un garīgo attīstību, piedāvājot vienlaikus filozofiskas pārdomas par cilvēka lomu pasaulē. Šādi darbi kļūst par laikmeta simboliem, ļaujot lasītājiem saprast ne tikai vēsturisko kontekstu, bet arī cilvēka iekšējo pasauli.
…
