Sākot lasīt raksta pirmās rindas, kurās tika minēts par Gregorija Beitsona izveidotajām koncepcijām – „otrreizējās izglītības” koncepcija un „treškārtējās izglītības” koncepcija. Sāku domāt, kāds bija iemesls izveidot „treškārtējo izglītības” koncepciju, ja iepriekš bija veidota „otrreizējās izglītības” koncepcija. Nonācu pie secinājuma, ka mēs tomēr atrodamies 21.gadsimtā, līdz ar to, nespējam „sēdēt” uz vietas, jāvirzās laikam līdzi, līdz ar to, arī izglītībai.
Gregors Beitsons bija spiests izveidot „treškārtējo izglītības” koncepciju, jo „otreizējā izglītība” deva rezultātus vienīgi līdz tam brīdim, kamēr situācijas, ar kurām sastopas izglītojamais ir paredzamas un realizējas noteiktā secībā. „Šajā gadījumā iegūto prasmju lietderība vai kaitīgums ir atkarīgi ne tik daudz no paša centības un spējām, kā no tās pasaules raksturīgajām iezīmēm, kurā šim cilvēkam nāksies dzīvot.” [2.,156.]
Beitsons arī uzskatīja, ka „pirmās divas izglītības pakāpes atbilst evolūcijas procesiem un tāpēc tās piemīt gandrīz katrai kultūrai, savukārt „treškārtējā izglītība” var novest pie patogēnām sekām, kā, piemēram, šizofrēniskas personības.” [2.,156.]
Patiesībā, šķiet jocīgi, ka agrāk viņš tā domāja.
…
