Itāļu tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Dzimis Kaprezē (Caprese) pie Florences. Viņa daiļrades galvenā tēma bija cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība. Buonaroti dzimta nebija sevišķi turīga, taču lepna ar savu dižciltību. Jaunpiedzimušo nodeva zīdītājai, kādai akmeņkaļa sievai. Un vēlāk Mikelandželo mēdza teikt, ka ar aukles pienu sevī uzņēmis mīlestību uz marmoru kā tēlniecības materiālu. Sākumā Mikelandželo mācījies Florences gleznotāja Domeniko Girlandajo darbnīcā (1489.), bet vēlāk tēlniecību pie kāda no Donatello skolniekiem Bertoldo di Džovanni (1490.), kas bija liels antīkās mākslas cienītājs. Drīz vien apdāvināto jaunekli ievēroja Mediči dzimtas hercogs Lorenco Lieliskais, un jau ap 1490. gadu Mikelandželo tika uzņemts hercoga galmā kā mākslinieks. Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa iekšēja sprieguma pilnie darbi. Mikelandželo ātri pārauga savus skolotājus, kas strādāja Kvatročento reālisma garā. Tēlniecībā viņu turpmāk visvairāk iedvesmoja antīka, glezniecībā - Mazačo freski Brankači kapellā. Sakopojis un pārstrādājis sevī visas iepriekšējās mākslas sasniegumus viņš radīja jaunas vērtības, kļūstot par vispilnīgāko renesanses laikmeta izteicēju, kas galīgi piepildīja visas tā tieksmes un centienus.…
