Šajā laikā drošvien sākušies arī nopietnāki mēģinājumi mākslā - bijuši nostāsti, ka šajā laikmetā Roze, neskatīdamies spogulī, Rīgā uzzīmējis pats savu portetu. Nav grūti iedomāties kāpēc vēlāk tika izvēlēta portretista profesija- laikabiedri Rozi raksturojuši kā ļoti mērķtiecīgu cilvēku, kurš gribējis dzīvē daudz sasniegt un kurš sapratis cik liela loma naudai. Portrets, kaut arī ne tik augstu vērtēts, kā daži citi žanri (vēsturiskais ainava), bija ienesīgs ar salīdzinoši viegli iegūstamiem pasūtījumiem, ja vien bija attiecīgā mākslinieciskā prasme un spēja piesaistīt klientus - kas Rozem ar viņa atvērto raksturu, labajām manierēm un izskatu nenācās grūti. Tāpat arī jādāmā, ka kaut gan darbā mākslinieks bijis diezgan pedantisks, ātrās dabas dēļ viņas būtu bijis grūtāk strādāt, piemēram, pie liela izmēra vēsturiskām komozīcijām, kas prasīja daudz vairāk laika, nemaz nerunājot par atbilstošu akadēmisko izglītību.
Oficiāli Roze nevienā akadēmijā nav iestājies, taču studējis privāti pie tā laika atzītajiem māksliniekiem. Pēc daiļkrāsotāja grāda iegūšanas viņš, iespējams, kādu brīdi apmeklējis zīmēšanas kursus Tērbatā, kad devies uz Sanktpēterburgu, kur, kaut arī oficiālu datu par to nav, varējis mācīties pie krievu portretista Sergeja Zarjanko, jo visdrīzāk tieši šis mākslinieks var vedināt uz domām par Maskavas portretu skolas ietekmi Jāņa Staņislava Rozes gleznās .
…
