18.gadsimts Eiropas vēsturē bija neparasts laikmets, jo tajā vienlaikus sadūrās divi šķietami pretēji politiskās domāšanas virzieni. No vienas puses, daudzās Eiropas valstīs joprojām pastāvēja absolūtā monarhija, kurā valdniekam bija ļoti plašas pilnvaras un iedzīvotājiem nebija mūsdienu demokrātijai raksturīgu iespēju piedalīties valsts pārvaldīšanā. No otras puses, apgaismības laikmeta filozofi arvien vairāk runāja par saprātu, dabiskajām tiesībām, reliģisko iecietību, izglītību, likumu racionalizēšanu un sabiedrības labklājību. Apgaismības idejas radīja jautājumu, vai valsts pastāv valdnieka godam un dinastijas interesēm vai arī valdniekam ir pienākums kalpot sabiedrības kopējam labumam. Daži 18. gadsimta valdnieki mēģināja šīs jaunās idejas izmantot, tomēr nevēlējās atteikties no savas absolūtās varas. Šādu politisku modeli vēlāk sāka saukt par apgaismoto absolūtismu jeb apgaismoto despotismu. …
