-
Sabiedrība ap mani
Taču mūsos ir ne tikai daudz ļauna un brīžam arī drausmīga, mūsos ir arī labais, un labais – tas ir glābiņš, ūdens, kurš varēs nodzēst ugunsgrēku. Tādēļ mums pašiem ir jābūvē pasaule, kuru gribam redzēt nākotnē.
Man vientuļi, bet, varbūt, vientuļi tikai man? Varbūt, manas domas - tas ir mans egoisms? Ja tas ir tā, tad es esmu laimīga...
Un vēl… Visbriesmīgākais notiek ar cilvēku, kad viņš jūtas vientuļš un nevajadzīgs... Saudzējiet sevi un cilvēkus, kas jums blakus no tā.
Iespējams, viss nemaz nav tik slikti. Es skatos uz šo dzīvi caur melnām brillēm un nevaru tās noņemt...
...Parādījās saule, un kopā ar viņu parādījās jauna cerība...
Ticiet! Ceriet! Mīlat!
Un mūsu laiki kļūs labākie no laikiem.
…
Kas ir cilvēks mūsu laikos? Cilvēks – tas ir dzīve! Dzīve, kas pastāvīgi mainās, no gada uz gadu, jo mainās laiks. Es arī esmu cilvēks un, tātad, esmu arī dzīve, un tāpēc es arī mainos. Bet kādēļ es mainos? Kāpēc to pieprasa laiks? Gadsimti aiz gadsimta, tūkstošgade aiz tūkstošgades ļaudis, jeb sabiedrība tapa savādāki. Sākumā starpība bija minimāla, bet laika gaitā, laika diktatūra auga, un drīz starpība starp ļaudīm, kas dzīvoja dažādos laika periodos, kļuva kolosāla. Pirmatnēji cilvēki, revolūcijas un karu laiki, bet tagad ir datoru ģēniju laiks. Visos laikos pārstāv pilnīgi dažādi uzskati, jautājumi, vēlmes. Bet ir viens, kas tos saista - tos rada cilvēks. Kāds es esmu cilvēks? Kāds ir tas laiks, kurā es dzīvoju? Tas ir grūts jautājums, bet atbilde uz viņu ir.
