Nesen kā izlasīju Jūsu noveli „Andriksons”. Tā man likās nedaudz citādāka, ja salīdzina to ar Jūsu novelēm, piemēram, „Raudupieti”, „Purva bridēju” un „Salnu pavasarī”. Šī novele man likās patiešām traģiska, jo galvenais varonis bija atriebīgs, ļauns un neapdomīgs, bet tajā pašā laikā mīlošs tēvs saviem bērniem. Domāju, ka šī cilvēka rīcība nav attaisnojama, jo, vēloties ieriebt baronam, Andriksons izpostīja dabu un pakļāva briesmām savu ģimeni. Iespējams, viņš to darīja dusmu un atriebības vadīts, jo nebija saņēmis apmierinošu atbildi no barona. Manuprāt, šādās situācijās jādomā ar „vēsu” prātu, lai nesastrādātu tādas muļķības, kādas gadījās Andriksonam. Noveles sākumā manas domas par Andriksonu bija citādākas, uzskatīju, ka viņš ir godīgs, labs lauku cilvēks, kas rūpējas par savas saimniecības labumu. Bet jau pēc Andriksona pastrādātā nozieguma manas domas mainījās. …
