Ķīniešu literatūras saikne ar reliģiju
Lasot Ķīnas klasiskās literatūras sacerējumus, var secināt, ka senākā ķīniešu literatūra bija cieši saistīta ar reliģiju. Bija aktuāli sacerējumi, kuros dabas spēkus pielīdzināja Dieviem.
Klasiskās literatūras sacerējumos minēti seni svētie teksti, kas ticīgo vidū baudījuši īpašu cieņu.
Vislielākā nozīme bija 4. – 5. gs.p.m.ē. rakstītajām reliģiski filozofiskajām sistēmām, uz kurām pamatojās vēlākās reliģijas.
Pirmie ķīniešu literārie teksti radušies Džou dinastijas laikā (aptuveni 1100.–256.g. p.m.ē.). Šajā periodā tapuši gan filozofiski, gan vēsturiski teksti, gan arī dzejas krājumi.
Par svarīgākajiem filozofiem, kuru tekstiem piemīt literāra vērtība, uzskatāmi Konfūcijs, Džuandzi, Mendzi, Modzi, Sun Dzi.
Konfūcisms
Tiek uzskatīts, ka vislielākā ietekme bija Konfūcija darbiem. Viņa darbi, apvienoti ar citiem konfūcistu darbiem, veidoja kanoniskos krājumus "Pieci klasiķi" un "Četras grāmatas".
"Piecos klasiķos" ietilpst, piemēram, dzejoļu/dziesmu grāmata "Šidzin", pareģošanas grāmata "Idzin" u.c.
Konfūcijs ienesis izmaiņas vēl senākajā Ķīnas klasiskajā literatūrā. Pārstrādāja un rediģēja seno ķīniešu rakstus.
Viņa galvenās mācības ir izklāstītas grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”).
…
