Arī šajā gadījumā pastāvēs atšķirības, jo tas, ar ko dalīsies Kārļa Ulmaņa politikas biedrs atšķirsies ar to, kādu informāciju sniegs Latvijas iedzīvotājs, varbūt zemnieks. Šie divi cilvēki no Vadoņa dotā režīma saņēma citādākas pieredzes, vien varbūt dzīves veida un sociālā statusa iemesla dēļ.
Pēc manām domām, Kārlis Ulmanis darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Salīdzinot ar citiem autoritārajiem režīmiem, šis, piekrītot vēsturnieku izteiktajam viedoklim, bija spēcīgs, bet ne vardarbīgs. Tam piemita autoritārismam raksturīgās iezīmes, jo vadīt valsti vienam nav viegli, lai valstī nesāktos patvaļa, ir vajadzīga kontrole. Vienai idejai, Kārļa Ulmaņa idejai, bija jāsavieno tūkstošiem cilvēku, tas ir pavisam pieļaujams, ka kāda domas ar to nesaskanēja, kāda mērķis neatbilda Kārļa Ulmaņa sludinātajam mērķim, tādējādi, manuprāt, radās šīs divas puses – laimīgie un neapmierinātie, jo izdabāt visiem nav iespējams. Es ticu, ka Kārļa Ulmaņa it kā dažas negodīgās, neatbilstošās rīcības tika veiktas tikai un vienīgi Latvijas labā. Kā viņš pats ir teicis: „Katrs labi veikts darbs, kas padarījis vieglāku vai tīkamāku dienas soli kādam latviešu cilvēkam laukos vai pilsētas, vai pavērsis cerībām pilnāku ceļu un nākotni, dara mani laimīgu. Es negaidu par savu darbu pateicību no cilvēkiem. Man pilnīgi pietiek ar apziņu, ka darītais darbs ir bijis labs un noderīgs.” Mums jāapzinās, ka kāda mērķa sasniegšanai ne vienmēr pietiek ar godīgiem ieročiem. Kārlis Ulmanis centās izveidot pilnīgi latvisku valsti, un tur, manuprāt, nekā nosodāma es nesaskatu. Viņš lielā mērā sniedzās pēc tautas labklājības. Mūsdienās liela daļa politiķu tomēr vadās pēc savām interesēm. Ja šodien dzīvotu vēl viens Kārlis Ulmanis, varbūt latvieši tiktu vairāk uzklausīti un, galvenais, saliedēti un vienoti.
…
