Senajā Romā katram iedzīvotājam valsts bija liela vērtība. Katrs cilvēks ar lepnumu dzīvoja Romā un cīnījās par savu labklājību. Katrs Romietis un visa impērija kopumā vienmēr vēlējās būt pārāka par citām valstīm, kā arī pārāki viens par otru. Senā Roma varēja lepoties ar milzīgu armiju. Romieši, vēloties pierādīt savu diženumu, cēla iespaidīgas celtnes. Un romieši ir zināmi arī kā nežēlīga tauta.
Līdz 2. gadsimta beigām pr. Kr. Romas karaspēks ir bijis vājš, un tādējādi romieši nebija spējuši uzveikt citu cilšu karaspēkus, un tāpēc cietuši sakāves. Bet romieši nebija ar to mierā, zinot to, ka viņu ideāli ir varenība un alkas pēc varas un spēka. Lai glābtu Romu no pilnīgas sakāves, Romas senāta dižciltīgajiem bija kapitāli jāmaina nostāja, jo kā karavadonis tika ievēlēts Gajs Marijs, un dižciltīgajiem nebija citas izvēles. Tā ar īpašu armijas uzbūvi, disciplīnu, kārtību un smagi bruņotiem kājniekiem, Gajs Marijs paveica neiespējamo – Romas armiju izveidoja neuzvaramu vismaz 500 gadu garumā. …
