Savus tīņu gadus meitenes pavada nebeidzamās sarunās par to, kā pilnveidot sevi, kā nokristies svarā, kā kļūt skaistākām, kā iepazīties ar puišiem, kļūt gudrākām, gūt panākumus. Pēc piecpadsmit gadiem viņas runās to pašu. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir nespēja atrisināt kādu problēmu, kas nomāc jau kopš bērnības vai pusaudžu gadiem, proti, nespēja celt savu pašapziņu, kā rezultātā cilvēka pašvērtējums ir zems.
Mēs tik ļoti ticam visam, ko citi par mums saka, ka aizmirstam, kas esam patiesībā. Vēl vairāk – mēs vairs necienām paši sevi un savu viedokli. Daži no mums jūtas tik nedroši, ka samierinās ar otršķirīgo gan skolā, gan attiecībās. Galu galā mēs draudzējamies ar cilvēkiem, kuri pret mums izturas slikti, vai arī ar cilvēkiem, pret kuriem mēs izturamies slikti. Jāteic – visai nožēlojama aina. …
