Nikolo Makjavelli literatūras analīze

Makjavelli antiklerikālisms balstījās uz atziņu, ka vēsturē dominē vispārnozīmīgi likumi un cilvēka darbība, bet Dieva līdzdalība un iejaukšanās politikas sfērā ir izslēgta. [3;197] Andris Rubenis izvirza secinājumu, ka, nodalot politiku no reliģiskās morāles, Makjavelli izdarīja radikālu soli politikas transformācijā par zinātni. Viņš saprata: ja politiskie jautājumi netiks nodalīti no tikumības un reliģijas, pašā politikā notiks mīņāšanās uz vietas un netiks panākts nekas radikāli jauns. [3;191]
Atsaucoties pēc mūsdienu Latvijas politologa Ivara Ījaba atziņām, pēc „Valdnieka” publicēšanas latviešu valodā viņš ir teicis: „Makjavelli darbs ierauga dienasgaismu laikā, kad politiska gudrība mūsu zemei ir nepieciešama vairāk nekā jebkad.” Ījabs uzsver, ka ikkatram politiķim nenāktu par sliktu izlasīt šo darbu, lai gūtu vērtīgas atziņas par to, kā gudri pārvaldīt valsti. [10;113]
Mainoties gadsimtiem, mainās arī dažādu autoru interpretācija un personīgais viedoklis par konkrētu personu vai notikumu. Nākas secināt, ka par Nikolo Makjavelli pozitīvu viedokļu ir tik pat daudz cik negatīvo – vieni autori noliedz tā politikas ētiku un Makjavelli redz kā tirānijas apoloģētiku, savukārt citi (īpaši mūsdienu autori) uzskata, ka Nikolo Makjavelli ir vadīts pēc realitātes principa un raksta par to, „ko cilvēks dara, nevis to, kas tam būtu jādara”.
…