1923./24. gadā aktuāla bija reparāciju problēma. Štrēzemana kā kanclera simts dienās inflācija Vācijā bija beigusies un tika atveseļotas finanses. Līdz ar to radās vairāki izšķiroši priekšnoteikumi jaunai reparāciju politikai. Un tie ir : kļuva iespējams reāli aprēķināt Vācijas maksātspēju, konstruēt finansiālus mehānismus, lai pārvestu uzvarētājvalstīm Vācijas reparāciju maksājumus, radītu uzticību Vācijai. Uz šī pamata 1924. gadā tika realizēts Dauesa plāns. Tas aizsāka arī strauji attīstošos savstarpējos sakarus starp Vācijas finansiāli politiskajām un Amerikas ekonomiskajām interesēm. Vācijas vajadzības pēc kapitāla optimāli atbilda amerikāņu saimniecības ekspansionismam.
Vācijas kanclers un ārlietu ministrs Štrēzemans piedāvāja starptautisko arbitrāžu, lai vienotos par jaunu reparāciju grafiku, cerot, ka starptautiskais forums būs mazāk prasīgs, nekā būtu bijusi Francija viena pati. 1923. gada novembrī Francija pieņēma amerikāņu baņķieri Čārlzu Dauesu kā „neatkarīgo arbitru”. Dauesa komitejas rekomendācijas, kas noteica saīsinātu reparāciju grafiku pieciem gadiem, tika pieņemtas 1924. gada augustā. …
