Lasot lugu, man bija interesanti iepazīt dažādās izvēles situācijās cilvēku, kas spējīgs pateikt tā, kā pateica pie troļļiem: „...zvērestu vienmēr es norīt varu.”
Manuprāt, Pērs visizteiksmīgāk savu kāri pēc antivaroņa oreola izteic otrajā dienā pēc Ingridas nolaupīšanas:
„Lai gūstītu mani, visa draudze ir kājās;
Tie bruņoti bisēm un rungām, kā klājas.
Visiem priekšā Hegstades vecais rēc:
„Pērs Gints, tas mežoni, nolādēts!”
Jā, tas ir kas cits kā plēsties ar kalēju!
Tas ir dzīvot! Es jūtos kā lācis nu.”
Ļoti nopietna izvēles situācija Pēru sagaida pie troļļiem. Viņš stīvēdamies it kā piekrīt pieņemt likumu ”Esi trollis nu, un tad – diezgan!”, bet tomēr neļauj iegriezt acī un atņemt cilvēciskuma redzējuma iespēju.…
