Stoicisms kā filozofijas virziens aizsācies 3.gs. p.m.ē. Tas turpināja veidoties un pastāvēt vairāk nekā piecus gadsimtus hellēnisma zemēs un Romas impērijā. Virziena attīstībā izdala trīs periodus – seno, vidējo un jauno jeb vēlīno Stoju.
Vislielāko popularitāti stoicisms ar savu teorētisko un praktisko darbību iemantoja I – II gadsimtā – vēlīnās Stojas laikā.
Vēlīnās Stojas ievērojamākie pārstāvji bija jurists Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs, kuru domas un darbus uzskata literatūrā par orģinālāko devumu filozofijas jomā ar nepārejošu vispāratzītu cilvēcisku nozīmi.
Sākotnēji stoicisms veidojies kā neveiksminieku pasaules uzskats, lai gūtu iespēju filozofijā rast mierinājumu par pārciestajām nelaimēm.…
