Sākoties atmodai, 1989. gadā Belševica iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. 1994. gadā V. Belševica tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmusi Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā (2002) un labāko atdzejas grāmatu (2004).
Vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā, saņēmusi Spīdolas balvu par grāmatām "Bille" un "Bille dzīvo tālāk". 1990. gada 6. decembrī ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.
90. gados V. Belševica saraksta triloģiju "Bille". Pirmā grāmata pirmpublicējumu pieredz 1992. gadā apgādā "Mežābele" (ASV), un tikai 1995. gadā tā tiek publicēta Latvijā. Otrā daļa "Bille dzīvo tālāk" iznāk 1996., trešā daļa – "Billes skaistā jaunība" – 1999. gadā.
“Bille” ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par meitenes Vizmas bērnību Latvijā. Grāmatā aprakstīts, kā pilsētas nomalē dzīvoja ļoti trūcīgi cilvēki, kam Ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Pie viņiem nemanīja patriotismu un vēlēšanos iekļauties Padomju Savienībā.
“Citām nav visa māja lupatām aizkrauta, citām nav jāiet pie Bānīša ar zilo burtnīciņu, citām nav augu dienu jāklausās, ka jēlnadzis, lēvurs un kauns ļaudīs vest, Bille grib, lai viņai ir ka citām!” Mammucis nekad nav ar meitu apmierināts: “Citi bērni kā bērni. Šī tikai tāda ņerga.”
…
