KAMERAS, TO FUNKCIJAS UN NOZĪME LATVIJĀ.
Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā Latvijā bija raksturīgs korporatīvisms. Kā viens no svarīgākajiem jaunievedumiem, kas tika ieviests K. Ulmaņa laikā, jāmin arodu kameru sistēmu, kura faktiski tika pārņemta no Benito Musolīni fašistiskās iekārtas Itālijā. Kameru sistēmas ieviešana bija savdabīgs mēģinājums organizēt un pārstāvēt Latvijas iedzīvotājus kā ražotājus un noteikt profesiju pārstāvjus. Laikā no 1934. – 1940. gadam Latvijā tika nodibinātas un darbojās pavisam sešas kameras, no kurām četras bija saistītas ar saimniecību. Tā kā Latvijā kameru sistēma iepriekš bija nepazīstama, valdība ar oficiāliem paziņojumiem nereti centās skaidrot jaunievedumu jēgu. Piemēram, iekšlietu ministrs K. Veidnieks, skaidrojot kameru sistēmas uzbūvi, minēja, ka ”prezidenta tiešā vadībā aug un veidojas jaunas pašvaldības formas un proti: personālās pašvaldības kameru veidā. Šīs jaunās pašvaldības nav saistītas ar noteiktu teritoriju, bet gan tās dibinās uz pilsoņu piederību pie noteikta aroda vai darba nozares” . Lai arī vairākkārt tika vilktas paralēles starp kamerām un pašvaldībām, K. Ulmanis vairākkārt uzsvēris, ka kamerām ir pavisam cita loma, kurā tās attīsta savu darbību blakus iestādēm kā sava veida valdības sankcionētas pašvaldības iestādes. Pats Ulmanis uzskatīja, ka izveidoto kameru tiešais uzdevums ir savu aprindu piederīgo darba un dzīves jautājumu kārtošana kā garīgā, tā saimnieciskā plāksnē. Respektīvi, kamera ir iestāde, kas strādā pati uz sava likuma pamata vispārīgo likumu robežās.
…
