Viņas darbam “Laika kapsula” nav fona, ir tikai balta telpa, un arī cilvēks ir priekšpānā. Es uzskatu, ka šajā darbā cilvēks beidzot ir apzinājies savu pakļautību laikam, tādēļ viņš ir apvilcis sev apkārt kapsulu, un norobežojies no apkārtējās pasaules, atrodoties sevis izveidotā telpā. Šajā kapsulā laiks ir zaudējis nozīmi.
Paula Zariņa savos darbos, manuprāt, attēlo apkārtējās pasaules attiecības ar laiku, kā visi cilvēki vienkārši plūst laika straumē, citreiz nemaz neapzinoties, ka viņi ir tai pakļauti. Viņa attēlo cilvēku drūmo un garlaicīgo ikdienu, kāda tā ir, ja cilvēks ļauj apkārtējai videi un laikam valdīt pār savu dzīvi.
…
