Eiropas Savienības valstu raksturojums - Itālija

Pirmie valstiskie veidojumi Itālijas teritorijā attiecas jau uz 8. gs. p.m.ē., kad latīņi dibināja Romas karalisti. 6. gs. p.m.ē. Romas iedzīvotāji gāza karaļu varu un nodibināja republiku. 4. gs. p.m.ē. tā sāka iekarot apkārtējās zemes, un 3. gs. p.m.ē. Romai jau piederēja visa Apenīnu pussala, un tās teritorija stiepās no Britānijas līdz Kaukāzam. 4. gs. beigās Romas impērija sadalījās Rietumu un Austrumu (Bizantija) daļās, taču jau 476. g. Rietumromas impērija beidza eksistēt, bet tās vietā radās vairākas t.s. barbaru karalistes. 8. gs. otrajā pusē Itālijas teritoriju iekaroja franku karalis Kārlis Lielais, pievienojot to savai impērijai, savukārt Sicīlijā un pussalas dienvidos nostiprinājās arābi (līdz 890. g.). Dienvidos Salerno, Neapoles, Kapujas un Beneventas pilsētas izveido savas minikaralistes un kļūst par Bizantijas impērijas vasaļiem, taču visai ātri atbrīvojās no tās virskundzības. Dāņu vikingi 11. gs. otrajā pusē izveidoja Sicilijā un Dienviditālijā savu plaukstošu karalsti (dibināta Salerno universitāte – vecākā Eiropā), taču pie mazākās izdevības Itālijas pilsētas atjauno savu suverenitāti. Jau no 9. gs. patstāvīgu neatkarību spēja saglabāt Venēcijas republika, kura 11. gs. izveido spēcīgāko tirdzniecības un kara floti Adrijas jūrā.Te uzplaukst arī amatniecība, republika kļūst par ievērojamu stikla un auduma apstrādes centru. Līdzīgi šajā laikā uzplaukst Pizas, Dženovas, Florences, Milānas, Boloņas u.c. pilsētas (daudzas nebija republikas, bet gan grāfu vai hercogu īpašums), jo lielvaras – Spānija, Francija, Vācu Sv. Romas impērija – kas tās spētu pakļaut, cīnās savā starpā un nespēj Itālijā nostiprināties. No baznīcas īpašumiem tika izveidota pāvesta valsts ar centru Vatikānā. Parasti tajās valdīja vairākas aristokrātu dzimtas, kuras no sava vidus ievēlēja pilsētrepublikas galvu. Dažkārt pie varas nostiprinājās viena dzimta, nododot varu mantojumā. Centrālās varas trūkums, teritoriālās varas nesaskaņas, komerciāla konkurence un ekspansijas tieksmes padarīja Apenīnu pussalu par politisku arēnu, kur visi cīnijās pret visiem – pilsētrepublikas savā starpā, partijas to iekšienē. Taču tas netraucēja 13. gs. visu Vidusjūras baseina starptautisko tirdzniecību kontrolēt Venēcijai un Dženovai. Itālija kļuva par Eiropas kultūras, tirdzniecības, banku un amatniecības centru. Tās pilsētu baņķieri finansēja krusta karus un spēlēja ievērojamu lomu Eiropas politikā. Te dzima renesanse kā kultūras fenomens.…