Neviens nespēj izbēgt no nāves, kaut arī no laika gala cilvēks ir cerējis un ticējis pēcnāves dzīvei. Taču mūsdienu pasaulē, kur valda zinātne, ar ticību ir vien par maz. Tiek prasīti pierādījumi. Vislielākie panākumi šai ziņā gūti, pētot “atmiņas” par iepriekšējo iemiesošanos, kā arī visu to, ko cilvēki pieredzējuši, atrodoties tuvu nāvei. Tika veikti zinātniski pārbaudījumi profesionālu medicīnas darbinieku vadībā, un iegūtie rezultāti ļoti pārliecinoši pierādīja, ka dvēsele un miesa eksistē neatkarīgi viena no otras, un tātad dvēsele var dzīvot arī pēc sava fiziskā ķermeņa nāves.
Ticība pēcnāves dzīvei ir visaptveroša. Tā izplatās cauri dažādiem laikmetiem un atšķirīgām kultūrām un nav atkarīga nedz no evolūcijas, nedz revolūcijas filozofijā. Dažas no visaugstāk attīstītajām civilizācijām ir balstījušās uz pieņēmuma, ka pastāv ne vien šī pasaule, bet arī aizsaule, kas ir nevis fiziskas esamības, bet gan gara dimensija. Cilvēces slavenākie filozofi ir atbalstījuši domu, ka pastāv gara valstība, mīlestības un gaismas dimensija vai arī - dažiem – ciešanu bezdibenis, ugunīgā elle.…
