Latviešu mitoloģijā daļēji antropomorfizēts veģetācijas veicinātājs, auglības nesējs spēks, kas uztverams nevis bioloģiskā nozīmē, bet gan kā iracionāls lielums. Pirmie apraksti, agrīnie priekšstati par Jumi ir saistīti ar dubultaugli (divas vārpas, divas linu pogaļas uz viena stiebra, divi kopā saauguši rieksti, āboli u.tml.). Jumja vārda fonētiskā attīstība ir ļoti sarežģīta. Tā cilme sakņojas pirmvalodas laikmetā. Valodnieks J. Endzelīns latviskajā Jumja nosaukumā saskata senindijas valodas sakni yuvati, yuti-h ar nozīmi “piesien”, “saistījums”. Ir meiģinājumi tā izcelsmi saistīt ar senindijas dievībām – Jamu un Jamī (vīrišķā un sievišķā, arī dzīvības un nāves pretmeti). Par to savulaik rakstījis E. Brastiņš.…
