Savā poēmā Vilis Plūdonis stāsta par nabadzīga jaunekļa – atraitnes dēla tieksmi iegūt izglītību, lai turpmāk dzīvotu bez trūkuma, palīdzētu savai vecai mātei un ne tikai viņai vienai, bet arī visai tautai.
Poēma sākas ar dēla sarunu ar māti. No viņu dialoga mēs uzzinām par atraitnes dēla sapņiem. Viņš ir jauns un, tāpat kā visi jaunie, daudz sapņo par labo. Viņš saka:
Esmu tik laimīgs! Tik viegls man prāts!
Spārni ja būtu man, spārnos es laistos.…
