Pēckara gados turpinās vietējo ekonomisko struktūru iznīcināšana, lai Latviju varētu iekļaut Padomju Savienības unificētajā ekonomiskajā sistēmā. To varēja īstenot ar forsētu rūpniecības attīstību, lauksaimniecības kolektivizāciju un plānveida ekonomikas ieviešanu. Visa saimnieciskā dzīve tika pakļauta valsts plāniem. Augstākstāvošo instanču apstiprinātie plāni regulēja katra uzņēmuma un pat viensētu saimniecisko darbību.
Tautsaimniecības prioritāte bija rūpniecība, un to attīstīja uz citu nozaru rēķina. Rūpniecības attīstība bija jāveic, ievērojot Vissavienības direktīvas. Daudzas neatkarības gados attīstītas saimniecības nozares panīka, jo netika ievērota Latvijas specifika. Drīzumā rūpnīcas sāka ražot preces, kas nebija nepieciešamas vietējam patēriņam, bet izejvielas galvenokārt ieveda no Padomju Savienības. Republikas vadībai par daudziem uzņēmumiem vispār nebija nekādas informācijas - tie atradās tiešā Vissavienības ministriju pakļautībā. Pilnīgi noslēgtu sistēmu veidoja arī militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā paliek patēriņa preču ražošana.…
