Tādā veidā režisors Valters Sīlis bija prasmīgi atklājis grāmatu tipisko salkano beigu un skarbās dzīves realitātes atšķirību. Vēl interesanti likās, ka katrā tikšanās reizē tika kaut kas dzerts. Dzēriena veids bija atkarīgs no satiktās personas, konkrētā cilvēka ikdienas vai rakstura. Kopā ar Normundu viņi dzēra šņabi, viesodamies pie Daces - kafiju, ar Jurģi - “HEEVEN”, bet ar Astru - šampanieti.
Varoņu tērpi bija vienkārši, ikdienišķi, bet atbilstoši katra personībai. Par tiem bija parūpējies izrādes mākslinieks - Uģis Bērziņš. Tērpos bija atēloti steriotipi, kas saistās ar konkrētajām cilvēku īpašībām. Piemēram, klases aizstāve un cīnītāja Dace bija tērpta nopietna izskata, strukturētā, pelēkā žaketē, bet jautrā Astra - plīvojošā sarkanā kleitiņā. Savkārt galvenais varonis - rakstnieks Andžejs - visu izrādes laiku nešķīrās no savas sarkanās sporta jakas.
Izrāde rosināja domas par dzīvi, kā to dzīvot, ko ar to darīt. Tā lika saprast, ka nekas nenotiek pilnībā pēc cilvēka vēlmēm, iegribām. Bet varbūt to arī nozīmē vārds “Pieaugušie” - tie kuri jau vairākkārt savās ilūzijās vīlušies.
…
