Stāsts ir par Juri, kurš parādīts pēc it kā paša izraisītas avārijas, kuras rezultātā bojā gājuši trīs cilvēki, pats Juris dzīvi pēc avārijas pavada ratiņkrēslā. Stāsts rakstīts ar melnu tinti, tomēr pat vistumšākajā naktī uzaust zilas gaismas pārpildīts cerību stars. Mārtiņa Eihes restaurētajā drāmā gaidu gan konfliktu nopietnību, pārdzīvojumu dziļumu, gan pavīdam cerības staru. Vienīgie, kas signalizē par cerību stara esamību ir zilie ekrāni, kas piestiprināti metāla stangām. Zils ekrāns, kas kliedē vientulību, saikne ar iluzoru pasauli, kurā tikvien kā jaušama šoseju sadalošā, baltā līnija. Ik pa laikam ekrānā nozibsnī govij līdzīgs siluets, fonā zvaniņu skaņas, circeņu sisināšana. Atmiņu skaņas, ej, nu, sazini, par ko. Vai bezrūpīgāku dzīvi, vasaru, dzīvi pirms ... ?
Andas Albužes Rasma, Jura māte, attēlota kā sieviete, kas dzīvo nekam. Ne sev, arī ne dēlam. Staigā ļurīgā apģērbā, nekoptiem matiem, ilgojas pēc laikiem, kad strādāja. Gunāra Priedes norāde lugā vēsta, ka Rasma patiesībā ir dzīvesprieka pilna. Viņas vitalitāti vien apklusinājusi traģēdija ģimenē. Tomēr G. Priedes Rasma ir stalta un glīta, M. Eihes – sevi nemīloša, kurai dēls šķiet kā svešinieks, kā traucēklis, lai gan pašas lutināts.
…
