Japāņi daudz ko aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību,tējas ceremoniju u.c.) un pielāgojuši to savām vajadzībām.
Daudzas japāņu kultūrai raksturīgas parādības radušās Ķīnā, Indijā un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs.
Taču vēlāk tieši Japānā tās uzplaukst, sasniedzot augstu attīstības līmeni, un nu jau tiek uztvertas kā tieši Japānai raksturīgas. Te jāmin dzejas un glezniecības paņēmieni, arhitektūra, tējas ceremonija, kā arī reliģiskās tradīcijas.
Tanka ir japāņu dzejas panta forma, kas pazīstama kopš 7. gadsimta.
Tā sastāv no 5 dzejas rindām bez atskaņām, bet ar noteiktu kopējo zilbju skaitu – 31. Tanku dzejnieki ievēro tradīciju pirmajās trīs vārsmās attēlot kādu sajūtu gleznu, savukārt divās pēdējās vārsmās sniedzot kādu vispārīgu filozofisku atziņu vai secinājumu, kas saistīts ar iepriekšējās rindās izteikto saturu.
Sākot ar 16. gs., populārs kļūst japāņu dzejas žanrs haiku.
Haiku ir lakoniskas trīsrindes ar zilbju skaitu 5, 7, 5, tātad kopā 17 zilbes.
Tajās parasti izteiktas filozofiskas pārdomas. Gadalaiks ir galvenais haiku tēls, iesaistot cilvēka pārdzīvojumus un dvēseles izjūtas.
Haiku dzejā izmanto pēc iespējas vienkāršus un skaidrus vārdus.
Viena no haiku īpatnībām, kas radusies budisma ietekmē - aizliegums pievērsties mīlas tēmai. …
