Kaudze naudas, dimanti un paaugstinājums darbā nestāvēs pie kapa un neraudās par aizgājēju. Tie būs līdzcilvēki, atmiņas un devums, kāds ir atstāts pēc sevis. Pēc manām domām, tāda arī ir nozīmīgākā atšķirība mūsdienās un pirms 70 gadiem. Lugas “Kāds, kura nav” rakstīšanas laikā cilvēkiem pietika ar minimālajām ērtībām, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu. Svarīgākais bija nepalaist vējā iespēju pēc kara sākt dzīvot no jauna. Dzīvot, nevis tikai eksistēt. Turpretī mūsdienās pamats ir stabils, par to nav jāuztraucas.…
