Markss un Enegelss bija utopisti. Viņi vēlējās izveidot tā saucamo „ideālo pasauli”, kur visi būtu vienlīdzīgi un nebūtu jācīnās par varu un kaut kādu sadali. PSRS gribēja izveidot šo komunistisko valsti, bet tika līdz sociālismam. Sociālisms ir civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu. Sociālisma „vērtība” bija šī vienādā sadale un darba dalīšana/samaksa, neskatoties uz padarīto darbu daudzumu, bet gan uz to, lai visiem viss būtu vienādi. Un tomēr, sociālisma iedzimtā vērtība ir vienlīdzīga nabadzības sadale. Visi sociālisma laikā bija vienlīdz trūcīgi. Vienīgais, ko šī ideja spēja panākt ir to, ka cilvēki dzīvoja tikai lai izdzīvotu.
Čērčila sacītais atbilst tam, kā tas ir patiesībā, jo kapitālisma un sociālisma teorija noteikti nenorāda uz šīm lietām. Vienlīdzīga nabadzības sadale - nav gluži tā pati doma pēc komunisma pamatprincipiem teorijas izpratnē, bet, mēģinot pielietot šo ideju, dzīvē tas tā izvērtās. Marksa manifests bija ideja, kura netika relizēta līdz galam.
…
