Līdz pat 1980. gadam organizāciju uzskatīja par racionālu līdzekli, kā koordinēt un kontrolēt kādu noteiktu ļaužu grupu.
Tomēr organizācija nav tikai kabineti un apspriežu telpas, direktori un apakšnieki, kurus kontrolē un vada kādu konkrētu mērķu sasniegšanai. Organizācija ir kaut kas vairāk. Organizācijām tāpat kā cilvēkiem piemīt sava neatkārtojamā individualitāte.
Organizācijas var būt klientam draudzīgas un naidīgas, elastīgas un birokrātiskas, konservatīvas un radošas. Sākot domāt šajās kategorijās, prātā nāks ne viens vien piemērs. Kaut vai iedomājoties skolu (ja mēs piekrītam, ka arī skola ir organizācija). Divas skolas, tātad organizācijas, kuru darbības joma ir izglītība, turklāt abām ir globālā mērogā vienādi mērķi, uzdevumi. Un tomēr – cik dažādas tās var būt.
PIEMĒRI:
Pirmā skola
Lai gan formāli skolā notiek sapulces, apspriedes, visa lēmējvara koncentrējas direktora rokās. Viņš ir tas, kas nosaka toni visā organizācijā. Rīkojumi un informācija nonāk līdz skolotājiem pavēļu un rīkojumu formā, vienmēr rakstiski. Tie ir obligāti izpildāmi, tikpat formāli iesniedzami atpakaļ direktoram.…
