Rūdolfa Blaumaņa lugu "Indrāni", kas iestudēta Dailes teātrī, kuras režisors ir Mihails Gruzdovs, noskatījos šī gada 19. novembrī. Pirmizrāde ir notikusi 2004. gada 29. aprīlī. Lugā piedalās aktieri: Pēteris Liepiņš- Indrānu tēvs, Lilita Ozoliņa-Indrānu māte, Artis Robežnieks- Indrānu dēls Edvarts, Rēzija Kalniņa – dēla sieva Ieva, Pēteris Gaudiņš -Vecais Kaukēns, Ieva Pļavniece -Zelmiņa, Vita Vārpiņa - Līze, Lauris Dzelzītis -Noliņš, Ralfs Kaviers -Edžiņš, Ligita Skujiņa -Guste, Gundars Silakaktiņš -Irbe.No šiem aktieriem man zināmākie ir Pēteris Liepiņš un Rēzija Kalniņa.
Tā tiek dēvēta par skarbas romantikas drāmu. Izlasīju, ka drāmu “Indrāni” mēdz dēvēt par psiholoģiskā reālisma austāko virsotni latviešu literatūrā, un ka tā ir kļuvusi par simbolu būtiskākajiem laikmetu krustpunktiem. Droši vien, ka tā arī ir. Lugā attēlotie notikumi ir apmēram simts gadus veci, bet arī šobrīd, kad joprojām dzīvojam pārmaiņu laikā, aktuāla ir tēma par īpašumiem, to izmantošanu, saglabāšanu un dažādu paaudžu attieksmi pret tiem.
Lai arī režisors Mihails Gruzdovs teicis, ka:
“Luga nav ne par paaudžu konfliktu, ne par mantiskiem strīdiem. “Indrānos” nav šauri nacionālas tēmas, vienīgā mentalitātes liecība – vecā Indrāna romantisms,”
tomēr uztvēru, ka tēma ir materiālās un emocionālās pasaules sadursme. Varbūt mans skatījums ir ļoti reālistisks? Tomēr uzskatu, ka vadošās tēmas ir gan paaudžu konflikts, gan mantiskais strīds.
…
