-
Otrā Pasaules kara sākums Latvijas teritorijā (1941.gada jūnijs - decembris)
1942.g. un 1943.g. tika izskanēts viedoklis no Latvijas valdības pārstāvjiem, ļaut mobilizēt Latvijas pilsoņus, kas atrodas ieslodzījumā nometnēs vai izsūtīti, taču tas neradīja nekādu atsaucību. 1. Latviešu bumbvedēju aviācija bija vienīgais pulks nacionālajā aviācijas daļā Sarkanajā armijā un tajā bija vērojams lielāks latviešu īpatsvars visu kara laiku.
Mobilizācija Sarkanajā armijā, kas sākās jūlija sākumā austrumu rajonos un Rīgā – 3.novembrī, mainīja būtiski korpusa karavīru sastāvu. 1944.g. oktobra vidū 108. divīzijā latviešu bija 60%, un šis skaits ļoti strauju auga un jau gadu vēlāk marta beigās – 83,4%, un 43. Divīzija latviešu īpatsvars bija palielinājies no 40% līdz 60-90%. Latviešu vienība padomju armijas sastāvā Latvijas teritorijā pastāvēja arī pēc kara līdz 1956.g., bet nevis kā korpuss, bet divīzija.
Līdz 1945.g. 1. jūnijam, Latvijas teritorijā padomju karaspēkā tika mobilizēti 57 422 cilvēku, daudzi tika nosūtīti ne tikai uz 130. korpusu, bet arī uz citām padomju armijām. Lielie zaudējumi bija galvenokārt tāpēc, ka mobilizētos frontē sūtīja bez apmācības. 1945.g. janvārī Latvijas kara komisariāti saņēma 1999 nāves ziņas, martā – 1846, aprīlī – 2283 un ar katru nākamo mēnesi aizvien mazāk, tomēr graujošiem skaitļiem. Mobilizētie bija pazuduši bez vēsts.
…
Otrais Pasaules karš Latvijas teritorijā sākās 1941. gada 22. jūnija naktī, kad Ādolfs Hitlers pārgāja uz PSRS robežu un no agra rīta sāka savus iebrukumus. Šī situācija izmainījās tieši pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Vācijas armijai bija nepieciešamas tikai trīs dienas, pēc kurām sekmīgi izdevās piespiest Sarkano armiju atkāpties un četras dienas vēlāk (26. jūnijā) vācieši bija jau sasnieguši Daugavpili. Lielos ātrumos tā virzījās arī uz Rīgu un jau 1. jūlijā tā tika ieņemta. Lai tik ātri varētu sakaut Padomju Savienības armiju varēja pateikties arī latviešu nacionālajām partizānu grupām, jo tās sekmīgi pārņēma virsroku pār Sarkanās armijas karavīriem. Bet jau 8. jūlijā visa Latvijas teritorija bija Vācu armijas okupēta un Sarkanajai armijai nācās atkāpties. Henriha Himlera (Heinriha Himlera) ģenerālplāns Ost (Generalplan Ost), kas nozīmēja, ka daļa Baltijas iedzīvotāju bija vai nu jāiznīcina vai nu jāpārvāco. Latvijas teritorijā sākās masveida ebreju un čigānu iznīcināšana. Latvijas pilsētās tika izveidoti kvartāli kādi līdz šim latviešiem nebija pazīstami – ebreju geto. Viņus izmitināja uz neilgu laiku, lielākajai daļai atņēma visus īpašumus, pat drēbes, daudzus izveda uz piepilsētas mežiem un nošāva. 1942. gadā paredzēja deportāciju gandrīz visai Latgalei un vairāk nekā 50% citiem latviešiem. 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā darbojās 129 nacionālās partizānu grupas1.Šīs grupas veidoja armijas karavīri, policisti, aizsargi, no padomju arestiem aizbēgušie un dezertieri no PSRS armijas latviešu 24. teritoriālā korpusa. Pateicoties ātrajai Baltijas teritorijas ieņemšanai, Vācija Baltijas teritoriju uzskatīja par okupētu un Vācijas teritorijām pieskaitītu. Baltijas teritorijām vajadzēja kalpot kā resursu ieguves vietām kara vajadzībām un Vācijas atbalstam. Partizānu efektivitāte radīja uztraukumus Sarkanajai armijai, kavēja padomju spēku atkāpšanos, radīja paniku un nemierus.
