Izlasot H. Ibsena darbu „Pērs Gints”, nonācu pie secinājuma, ka cilvēkā nevar tik vienkārši izcelt vienu konkrētu īpašību, nevar nemaz tik viegli pateikt, vai šis cilvēks ir romantiķis vai egoists. Manuprāt, cilvēkos ir visas īpašības, tikai citas ir izteiktākas, bet vēl citas ir „notušētas” un nav tik redzamas.
Runājot par lugas galveno varoni Pēru Gintu, savā ziņā esmu nonākusi krustcelēs, jo Pērā Gintā var atrast gan romantiķi, gan egoistu. Taču, ja man jāpasaka, kas viņā ir izteiktāks, tad, šķiet, ka tomēr egoists Pērs ir lielākā mērā.
Kāpēc?
Pēc manām domām, viņš to parāda ar saviem darbiem, rīcību, bet īpaši ar vārdiem.
Pērs Gints visspilgtāk savu egoismu parāda ar saviem piedzīvojumu stāstiem, kas bija tīrākais izdomājums, piemēram:
„Man dzīve bij kā reti kuram
Pēc desmit gadiem mani sauca
Par Čarlestovnas Krīzu visi;
Pār jūrām mana slava trauca,
Bij laime līdzi manām burām.”
Lasot Henrika Ibsena lugu, tiešām secināju, ka Pērs Gints bija iegrimis dziļos melos, stāstot savus piedzīvojumu stāstus, un pats vairs nesaprata, kas ir patiesība, kas nav, tomēr viņam tiešām, manuprāt, patika citus izklaidēt ar šiem stāstiem.
Pērs bija ļoti patmīlīgs, viņu interesēja tikai tas, lai citi viņu ievērotu un lai viņš būtu pārāks par citiem, kas parādījās daudzās epizodēs tekstā::
„Kā vētra es skriešu pāri mājām
Visa draudze tad kritīs man pie kājām.”
Pēc viņa stāstiem varēja noprast arī to, ka, viņaprāt, liela nozīme ir bagātībai un varai:
„Bet arī es esmu varens kā rete[..]
Jo man bagātība, vara-
Tās deva Amerika man[..]
Skaists zēns es biju, daudz ko spēju.”
…
