Iecava

Latvijas sirds – Iecava! Iespējams ne katrs zina par tās esamību, taču tie, kas šeit dzīvo, var apgalvot, ka ir laimīgi Iecavā.
Iecavniekiem šī vieta ir īpaša. Arī man. Ikkatrs iecavnieks var apliecināt savu piederību šim novadam.
Iecavas vārds rakstos pirmo reizi minēts 1492.gadā, kad ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens izdevis dokumentu par Iecavas un Mežotnes zemnieku pienākumiem pret muižu.
Tomēr ir senākas liecības par to, ka šajā novadā dzīvojušas zemgaļu ciltis. Tagadējās Iecavas centrā atradusies zemgaļu apdzīvotā Upmales zeme un tās novads Pūtelene – ap Misas upi. Iecavas upes krastā atrasti daudzi senlaiku priekšmeti, pat no akmens laikmeta – kara cirvis, darba cirvji u.c. Izpētītas arī divas agrā dzelzs laikmeta un vienas vēlākā vēsturiskā laika kapenes.
14.gs. Iecavu pakļāva Livonijas ordenis, no 16.gs. vidus līdz 18.gs.beigām tā bija Kurzemes hercogistes sastāvā. 1567. gadā ar Kurzemes hercoga pavēli tika nodibināta atsevišķa Iecavas-Lambārtes draudze, kuras vajadzībām 1641. gadā sāka celt luterāņu baznīcu. Kurzemes hercogistes laikā 1652.-1845.g. Iecava kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Dzelzāmurā darbojās dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzsvirpotava. Ražoja lielgabalus (divus no tiem tagad var apskatīt Iecavas centrā), lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus.
Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Iecava kļuva par kroņa muižu. 1795. gadā muižu ieguvis savā īpašumā grāfs Pēteris fon der Pālens, kam Krievijas ķeizariene Katrīna II dāvina pirms tam rentēto Lieliecavas muižu un tā nonāca Pālenu dzimtīpašumā „uz mūžīgiem laikiem”. Grāfa Pālena valdīšanas laiks atnesa Iecavai rosīgu uzplaukumu – 18. gadsimta beigās tiek uzbūvēta Iecavas pils, 1795.-1890.g. radīts angļu stila ainavu parks 17,2 ha platībā, kurā ir liela vietējo lapu koku sugu un svešzemju sugu daudzveidība.…