Absolūtisms ir neierobežota monarhija, kuras likumdošanas vara un izpildvara pieder vienai personai – monarham. Absolūtisma pozīcijas bija atkarīgas no tā, vai valdnieka politikai bija pietiekami daudz atbalstītāju. Senās, varenās aristokrātu dzimtas visiem spēkiem pretojās valdnieka varas nostiprināšanai. Turpretī muižnieki, kuri bija stājušies valsts dienestā, uzņēmēji un pilsētnieki parasti aizstāvēja spēcīgu centrālo varu.
Absolūtisms savu uzplaukumu sasniedza 17. – 18. gs. Tā nostiprinājās pēc Trīsdesmit gadu kara, jo tauta bija nedroša par savu stāvokli un uzskatīja, ka, ja valsti pārvaldīs viena, bet ļoti spēcīga personība, tad situācija uzlabosies, turklāt iedzīvotāji domāja, ka monarhs nodrošinās valstij drošību.
Absolūtisms balstījās uz trīs „vaļiem”:
Pastāvēja vienota likumdošana;…
