Spānijas ģeopolitika

2008. gadā Spānijas iedzīvotāju kopskaits oficiāli sasniedza 46 miljonus iedzīvotāju, kā vēsta pašvaldības iestādes "Padrón municipal" dati, kas veic oficiālus reģistrus. Spānijas apdzīvotības blīvums – 91 cilv./km² – ir zemāks nekā lielākajā daļā Rietumeiropas valstu, un iedzīvotāju izvietojums Spānijā ir ļoti nevienāds. Visapdzīvotākās teritorijas ir valsts piekrastes zonā, izņemot reģionu ap Spānijas galvaspilsētu Madridi.
20. gadsimtā iedzīvotāju skaits Spānijā dubultojās – pamatā iespaidīgā demogrāfiskā uzplaukuma dēļ 1960. gados un 1970. gadu sākumā. Populācijas pieauguma shēma valstī bija nevienāda, tomēr plaša mēroga iekšējās migrācijas dēļ – no iekšzemes lauku reģioniem uz industriālajām pilsētām visa šī perioda laikā. Ne mazāk kā vienpadsmit no Spānijas piecdesmit provincēm jeb apgabaliem saskārās ar populācijas samazināšanos valsts teritorijā. Pēc tam, kad 1980. gados dzimstības līmenis samazinājās un Spānijas apdzīvotības pieauguma temps nokritās, iedzīvotāju skaits atkal mēdza pieaugt – iesākumā pamatā tā iemesla dēļ, ka kādreiz 1970. gados vai arī vēl vēlāk uz citām Eiropas valstīm emigrējušie spānieši atgriezās valstī, kas izraisīja lielu imigrantu skaita pieplūdumu – galvenokārt no Latīņamerikas (39%), Austrumeiropas (15%), Ziemeļāfrikas (16%) un no Āfrikas reģioniem uz dienvidiem no Sahāras tuksneša (4%). 2005. gadā Spānija ieviesa trīs mēnešu ilgu amnestijas programmu, ar kuras palīdzību līdz šim ārzemniekiem bez dokumentiem tika piešķirta likumīga pavalstniecība. Pastāvēja arī tāda populācijas daļa, kas bija ieradušies no citām ES valstīm – 21% pastāvīgi iedzīvotāji no ārvalstīm – it īpaši no Vidusjūras krastiem un Baleāru salām, kur daudzi eiropieši bija izvēlējušies dzīvot pēc aiziešanas pensijā vai arī ar darbu saistītu iemeslu dēļ. Šie iedzīvotāji ir galvenokārt angļi, franči, vācieši un holandieši, kā arī iedzīvotāji ārpus ES robežām, piemēram, norvēģi.…