Savdabīgs ir izvēlētais skatītāja skatpunkts, liekot skatītājam vērsties plašumā, tas viss
paspilgtina lidojuma sajūtu. Lidojums pārnes skatītāju pāri priekšplānam, kas ir ļoti precīzi un naturālistiski uzgleznots un ļauj garam pašam skatīties vidus plānu – mežu, kurš uzgleznots tik nosacīti, ka atgāgina vilnainu segu. Tālāk lidojums ved uz horizontu, kur viss saplūst vieglā dūmakā. Šī dūmaka ir iespējams spēcīgākā lieta, kas veido smalku robežu, atmosfēriski pārklājot visu gleznu, un dodot skatītājam iespēju lidināties virs Gaujas.
Kustība vada tieši iekšā Siguldas skatā. Kompozicionāli priekšplānā to ievada mazā
taciņa kreisajā pusē, kas aizvilna gājēju aiz priekšplāna krūmu pudura. Arī šai sajūtai
ir liela enerģija, vedinot cilvēku tuvāk upei, bet vienmēr liekot kādu mazu šķērsli
skaistajam skatam un mudinot domāt par iztrūkstošajām detaļām. Neskatoties uz
dabas plašumiem un klusumu Federa glezna nerada vientulības sajūtu, tā savā
varenībā manifestējoties, tomēr nav tāla, nepieejama un skarba, kā vērojams
mākslinieka agrīnajos darbos ar vētrās sagāztiem kokiem un necaurskatāmo, biezo mežu tēlojumu. Gleznas kopnoskaņu rada mierpilns mājīgums, bet vienlaikus dod iespēju fantāzijai, neaptvertajam, iespējām, mainīgajam, pārdomām, līdzīgi kā Gaujas atvari un līkloči.…
