Mūsdienu pasaulē, neskatoties uz cilvēces pastāvīgu virzīšanos uz priekšu, joprojām par lielu ētisko problēmu tiek uzskatīta pašnāvības problēma. Cilvēks ir spiests dzīvot ātrā ritmā, orientēties un efektīvi darboties informācijas un notikumu okeānā, izturēt lielu slodzi gan fiziski, gan psihiski. Pašnāvība daudziem šķiet par iespēju izvairīties no dzīves problēmām, aiziet no nepieciešamības atbildēt par savām rīcībām. Jau sen cilvēki mēģināja saprast, kāpēc cilvēki izdara pašnāvību, kāpēc viņi izvēlas nāvi, un kādi iemesli bija šādai izvēlei. Kas ir atbildīgs par cilvēka pašnāvību? Viņš pats, vai dzīves apstākļi? Varbūt par to atbild apkārtējie cilvēki, varbūt pat tuvinieki? Ir jācenšas atrisināt visi šie jautājumi, lai novērstu pēc iespējas vairāk pašnāvības gadījumu.
Dzīvnieku pasaulē nepastāv pašnāvības kā tādas. Tur darbojās viens no dabas stiprākiem instinktiem – izdzīvošanas instinkts, un tas nonāk pretrunā ar pašnāvību. Lai veiktu pašnāvību, subjektam ir jābūt apziņai un patstāvībai. No tā var secināt, ka spēja izdarīt pašnāvību ir tikai cilvēkam. …
