• Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā

     

    Essays3 History, Culture

Author:
Evaluation:
Published: 19.03.2009.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: 4 units
References: Used
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 1.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 2.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 3.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 4.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 5.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 6.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 7.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 8.
  • Essays 'Dekolonizācijas process pēckara pasaulē, tā vērtējums vēstures historiogrāfijā', 9.
Extract

Pirmajā posmā dekolonizācijas procesā nav reālas darbības, jautājums tiek risināt sarunu ceļā, galvenokārt starp trim valstīm ASV un Lielbritāniju, kā arī PSRS. Sarunas starp šīm valstīm apraksta un nedaudz analizē H. Kisindžers, to savstarpējo attiecību kontekstā. Proti, Rūzvelta attieksme pret Staļinu un V. Čērčilu, kur pirmajā tas saskatīja partneri pēckara miera saglabāšanā, bet otrajā karalaika ieroču biedru. Viens no attiecības veidojošajiem faktoriem bija koloniālais jautājums. Kā uzsver H. Kisindžers zināms nesaskaņu cēlonis bija ASV antikoloniālā tradīcija un tam līdzās Krievija kā milzīga impērija, kuras kolonijas atšķirībā no Lielbritānijas atradās tai līdzās, blakus tās teritorijai un krievu imperiālisms nekad nebija amerikāņu apziņā iespiedies tā, kā britu imperiālisms.1 Turklāt interesanti ir apskatīt šo valstu proklamētās Atlantijas hartas interpretāciju, kuru katra skaidroja savādāk.
Rūzvelts uzstāja, lai harta darbotos ne tikai Eiropā, bet arī visur, ieskaitot koloniālās impērijas, viņš uzskatīja koloniālo politiku par atpalikušu.2 Tajā pašā laikā britu kabinets uzsver citu hartas interpretāciju:.. “paredzēta Eiropas tautām, kuras ceram atbrīvot no nacistu tirānijas, un tā nebija iecerēta, lai nodarbotos ar Britu impērijas iekšējām lietām vai attiecībām.”3 H. Kisindžers abu valstu domu apmaiņu definē kā strīdu, sīkāk pakavējoties pie ASV nostājas kolonizācijas jautājumā, proti, tā uzskata, ka imperiālisma laikmets ir beidzies, ka Otrajam pasaules karam ir jākļūst par tautu atbrīvošanas karu, nodrošinot suverēna tautu vienlīdzība visā pasaulē. Rūzvelts vēlējās, lai Amerika ietu neizbēgamās koloniālo teritoriju atbrīvošanas priekšgalā, lai cīņa par pašnoteikšanos neizvērstos par rasu cīņu.4 Taču, kamēr karš nebija beidzies sarunas par koloniālismu palika tikai sarunas, bez praktiska rezultāta.
2.-Rūzvelts piedāvāja starptautisku aizbildniecību visām bijušajām kolonijām, kuras “mūsu pašu drošības labad jāatņem vājajām valstīm”- Francija-uzaicinot Padomju Savienību kļūt par Aizbildniecības padomes dibinātāju. Tādējādi tika mēģināts kādā veidā rast jaunu pasaules kārtību pēckara pasaulē. PSRS, protams, gan bija savi mērķi… Taču H. Kisindžers ASV pasniedz kā valsti, kas rūpējas tikai un vienīgi par mieru pasaulē, bez īpašām savtīgām interesēm.

Author's comment
Atlants