Ja māksla mums (un māksliniekam pirmām kārtām) kaut ko māca, tad tieši cilvēka eksistences sevišķumu. Māksla, būdama senāka - un arī tiešāka individuālas iniciatīvas forma, gribot negribot veicina cilvēkā tieši viņa individualitātes, unikalitātes sevišķuma izjūtu - pārvēršot viņu no sabiedriska dzīvnieka par personību. Ar daudz ko var dalīties: ar maizi, pajumti, pārliecību, iemīļoto, bet nevar - ar dzejoli, teiksim. Mākslas darbs, literatūra sevišķi un dzejolis it īpaši vēršas pie cilvēka "tete-a-tete", stājas ar viņu tiešos sakaros, bez vidutāja. Par to arī mākslu vispār, literatūru īpaši un dzeju jo konkrēti ne visai ieredz vispārējā labuma veicinātāji, masu vadoņi, vēsturiskās nepieciešamības sludinātāji
