Sievietes tēlam eposos, protams, netiek piešķirta galvenā nozīme, tomēr gan Homērs, gan Vergīlijs ir radījis tādus sieviešu tēlus, kurus līdz pat mūsdienām atceras ar konkrētu nozīmi un rakstura īpašībām. Visslavenākais sievas piemērs viennozīmīgi ir Pēnelope – uzticīgā Odiseja sieva, kas gaida atgriežamies savu vīru mājās no Trojas kara 10 gadus, pēc tam, kad Odisejs jau 10 gadus ir karojis, kamēr precinieki izsaimnieko viņas saimniecību un dzīro Odiseja mājās. Protams, Homēram ir paticis neiespējamo padarīt iespējamu un hiperbolizēt faktus – viņš min apmēram 120 preciniekus, kas uzdzīvojuši Pēnelopes mājā, kamēr viņa, būdama tikpat viltīga kā pats Odisejs, paziņojusi, ka precēsies tikai tad, kad būs noaudusi vīratēva līķautu, kuru katru nakti centīgi izārdīja, lai aušana nekad nerimtos. Ar savdabīgām viltībām viņa arī pārbauda Odiseja „īstumu”, kad viņš ir ieradies atpakaļ Itakā pēc saviem klejojumiem. Savukārt, Homēra Īliādā viena no atmiņā paliekošākajām sievietēm-sievām ir Klitaimnēstra, ahaju vadoņa Agamemnona sieva, kura savu vīru pēc atgriešanās dzimtenē nogalina. Pēc tam pats Agamemnona tēls no mirušo valstības parādās Odisejas XI dziedājumā, kurā atstāsta Odisejam šo Klitaimnēstras nodevību. Tāpat arī interesants ir Helēnas tēls – viņa, būdama Mēnelāja sieva, iekāres vadīta tomēr ir devusies līdzi Paridam, tādējādi izraisot Īliādas stāstu. Viņa ir nepārspējama savā daiļumā, kuram nespēj pretoties daudzi vīrieši, tomēr vienlaicīgi tas arī ir galvenais iemesls Trojas krišanai. …
