Lielākā daļa cilvēku pirmajos pēckara gados Eiropā dzīvoja pusbadā, pastāvēja pārtikas un daudzu pirmās nepieciešamības preču normēta sadale. Trūkums un pieticība izpaudās visās dzīves jomās. Īpaši grūti klājās cilvēkiem Vācijā, Polijā, Krievijā, Ukrainā un Baltkreivijā.
Ēdienu deva tikai pret kartiņām, ko izsniedza valdība. Arī tajās Eiropas valstīs, kur dzīve nebija tik smaga kā Vācijā, kartīšu devas nodrošināja tikai zināmu minimumu. Kafija, šokolāde, konfektes un citas garšīgas lietas lielākajai daļai cilvēku nebija pieejamas. Daudzviet pārtikas trūkums pēc kara bija lielāks nekā kara laikā. Lielbritanijā 1946.-1948. gadā maizi sadalīja normēti – tās nebija pat kara laikā. Trūkstošo pārtikas devu cilvēki centās iegūt citos veidos – “melnajā tirgū’’ vai arī apmaiņas ceļā.
Eiropā bija arī valstis, kurās cilvēki neizjuta īpašas grūtības, piemēram, karā neiesaistītā Zviedrija un Šveice, taču tās bija tikai dažas pārticības saliņas uz vispārējā trūkuma fona.…
