Tā vien šķiet, ka mūsdienu vecāki un pedagogi ir tik pārņemti ar humānisma idejām, ka nespēj apstāties un kritiski izvērtēt katru situāciju, kurā pieaugušā kā bērna audzinātāja pienākums būtu iejaukties un rīkoties pašam sava bērna labā. Ar to saprotot, nevis iztapšanu un bērna gribas tūlītēju apmierināšanu, bet, uzņemoties atbildību un patiesas rūpes, rīkoties atbilstoši situācijai un vajadzības gadījumā bērnam izteikt aizrādījumus un aizliegumus. Bieži pieaugušais iekšēji baidās no bērna un viņa negatīvās reakcijas. Izteikti demokrātiski noskaņoti vecāki pat baidās no tā, ka bērns aiz neapmierinātības sāks raudāt, kliegt, krist zemē, spert un taml. Tomēr vecākiem jāspēj samierināties, ka patiesa mīlestība reizēm nozīmē arī bērna vēlmju ierobežošanu. …
