Viens no endogenās izcelsmes oligofrēnijas veidiem ir Dauna slimība. Slimību 1864. gadā aprakstījis angļu ārsts Džons Lengdons Dauns. Slimības etioloģiju saista ar hromosomu patoloģiju. Par iespējamiem cēloņiem uzskata vēlas dzemdības (ar Dauna slimību biežāk slimo bērni, kuru mātes dzemdību laikā ir vecākas par 35 gadiem) ,kā arī piesārņota vide, radiācija, spēcīga vīrusa iedarbība un citi, vēl līdz šim pilnībā nenoskaidroti faktori. Gandrīz vienmēr Dauna sindromu var konstatēt jau pirms vai tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet, lai diagnozi apstiprinātu, jāizdara hromosomu analīze.
Bērnam ar Dauna sindromu ir īpatnējs izskats – mongoloīdi sejas vaibsti, deguns ir īss un plats, augšžoklis neattīstīts, bet apakšžoklis nedaudz izvirzīts uz priekšu. Apakšlūpa ir bieza, mēle liela un plata, ausis mazas un nereti deformētas. Bērnam ir mazs galvaskauss, sejas āda ir sausa un apsārtusi, plāni mati, mazas, platas rokas un kājas, specifisks rievojums uz roku delnām un kāju pēdām, zems muskuļu tonuss, neveiklas kustības, neliels augums.
Daudziem bērniem ir runas attīstības traucējumi – vēla valodas attīstība, nabadzīgs vārdu krājums, kropļota skaņu izruna. Traucējums emocionālā un gribas sfērā izpaužas iniciatīvas trūkumā, tomēr emocionālā dzīve salīdzinājumā ar intelektuālo ir labāk attīstīta. Temperamenta ziņā, tāpat kā citos oligofrēnijas gadījumos, var būt gan torpīdie, gan erētiskie bērni, bet labvēlīgos apstākļos viņi var sekmīgi iekļauties vienaudžu grupās.…
