Kārļa Skalbes pasakas

3. NOBEIGUMS
Kārlis Sklabe ir bijis patiešām svarīga personība Latvijai, kura piešķīra īpašu uzmanību ne tikai politiskajiem jautājumiem, bet arī literatūrai, paplašinot to, dodot ieguldījumu un pat veidojot, tā arī K. Skalbe tiek uztverts kā latviskās cilvēcības un žēluma idejas turpinātājs latviešu literatūrā. Viņa pasakas ir īpašas ar savu vienkāršību, ar bērnišķību, vienmēr ietverot tajās mācību. Tajās Skalbe cildina tieši sāpes, dvēselisko nevis materiālisko un priecīgo pusi, jo sāpēs ir arī skaistums, caur tām ir iegūstama sapratne par īstajām dzīves vērtībām un patiesa laime.
Īpaši tiek uzsvērta ideja, ka ļaunums nav uzvarams ar ļaunumu, pareizā izeja cīņā ar to ir necīnīties ar tādiem pašiem līdzekļiem. Skalbe ir izmantojis daudziem zināmo ētisko likumu “Nedari otram to, ko negribi lai dara tev”, ir jāpiedod un jāpalaiž, zinot, ka agrāk vai vēlāk par visiem saviem darbiem nāksies samaksāt, un tad arī ļaunais caur savu pieredzi sapratīs, ko ir nodarījis. Var saprast, ka viņš ir ticējis karmai, izmantojot šo ticību savās pasakās, ka agrāk vai vēlāk katrs saņem to, ko ir pelnījis. To var noprast pēc jau minētā citāta “Es nepieminu ļaunu. Viņi vēl nezin, kā sāp. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles, un tie zinās, ka sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi” no pasakas “Kaķīša dzirnavas”.
Skalbes pasakās tēli vientulībā, dabā, sapnī necenšas aizmirsties, bet tiecas uz iekšējo saskaņu, to dvēseles saskaņā slēpjas laime un prieks. Katrs tēls ir nozīmīgs, jo katrā ir ietverta kaut kāda macība. Tāpat arī dzīvē katrs cilvēks spēj sniegt un sniedz kaut ko vērtīgu, pat ja personība(vai tēls, piemēram, pasakā) ir tendēta uz negatīvo.

…