Dominējošais ir sadzīviskais stils, valoda vairāk uzrunā jūtas nevis prātu, jo lasītājs jūt Birutas izmisīgos centienus puikam palīdzēt. Biežs deminatīva izmantojums – pusīte, bodīte. Tekstā ir arī mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, gan salīdzinājumi („kā ar sūnu apaugušas”), gan hiperbolas („pat gaiss ir pilns ar nelabām slimībām”). Kopumā teksts ir viegli lasāms un uztverams.
Manuprāt, autore vēlējusies ar šo stāstu arī pievērt uzmanību tam, ka, lai gan Biruta bijusi tikai kaimiņiene, viņa darījusi puikas labā daudz vairāk nekā viņa paša vecmāmiņa. Ne tikai Iljam bija nepieciešama Biruta, bet arī Birutai viņš. Cilvēki nemitīgi sarunājas, sastrīdas, salīgt, un tas viss ietekmē, kā viņi uztver šo pasauli, bet bieži vien liktenis nosaka lielu lomu cilvēka nākotnē. Šis stāsts lika man aizdomāties par to, cik plaša ir man dota mātes mīlestība, kā arī es izjutu emocionālo saikni ar Ilju, jo viņam bērnībā tika liegta iespēja iet mūzikas skola, kas apslāpēja viņa radošo izaugsmi. Šādas izjūtas arī es esmu piedzīvojusi un laika gaitā ieguvusi citu iespēju izpausties.
…
