Aristoteļa uzskati veidojās kā reakcija uz iepriekšējo filozofisko tradīciju – īpaši attiecībā uz Platona uzskatiem. Nepilnības, ko Aristotelis saskatīja Platona mācībā, vienlaikus pārtop jautājumos, kurus viņs izvirza sev skaidrojot īstenību.Aristotelis savu darbu izklāstam izvēlas nevis dialoga formu, bet gan traktāta formu.
Aristoteļa zinātniskā darbība aptver visu zināšanas daudzumu, kas vien tolaik bija cilvēces rīcībā. Viens no galvenajiem Aristoteļa sacerējumiem- traktāts „ Metafizika” – ir veltīts jautājumam: kas ir esamība. Aristotelim esamība ir daudznozīmīga, tās dažādās nozīmes attiecas uz vienu un to pašu – būtību.
Pēc filozofa domām būtība ir :
1.tas, kas spēj patstāvīgi eksistēt – tādu eksistenci viņš piedēvē atsevišķai lietai;
2.tas, kas ir domājams jeb jēdzieniski izzināms(jēdzienā var izteikt tikai vispārējo).
Jāpiebilst, ka filozofa priekšstats par būtību neaprobežojas ar būtību tikai kā lietas būtību, bet Arisatoteļa filozofijā parādās tāds jēdziens kā matērijas būtība, būtība, kas it kā zaudē savu patstāvību un īstenību un faktiski pārvēršas tikai būtības iespējamībā.…
