Sociālā rehabilitētāja personības attīstību veicina sociāla, pedagoģiskā, bioloģiskā un psiholoģiskā evolucionārā sevis izkopšana. Tātad kā tad īsti veidojas laba rehabilitētāja personība:
ir jāattīsta profesionālas spējas un harmonisks raksturs, kam ir svešs egoisms, atriebība, greizsirdība, lielība, lišķība utt.;
nekad nedrīkst nokļūt afekta stāvoklī vai izmantot sodu;
visas lietas, arī savstarpējās attiecības, ir jāuzlūko objektivitātes, apzinīguma un laba cilvēka aspekta;
ir ļoti labi jāpārzina sava profesija;
ir jāizkopj sava valodas leksika un manieres;
ir jāizjūt simpātijas pret cilvēkiem kopumā;
ir jāvadās pēc principa „Darīt labu, labu un vēlreiz labu”;
ir jāsaprot, ka šajā darbā nedrīkst strādāt holeriķi, jo rehabilitācija nav dresēšana ar sliktu neko nevar ieaudzināt, ne arī pāraudzināt. …
