Kā reāli dzīvē īstenot privātumu medicīnas iestādēs? Tā ir problēma, kas nodarbina mediķus un ētiķus.Kā panākt, ka ārsta un pacienta attiecības ir tikai un vienīgi šo divu personu attiecības, kā tam patiesībā vajadzētu būt? Mūsdienās nav slimnīcas, kur būtu radīti optimālie apstākļi visās jomās no ētiskā viedokļa. Turklāt privātums skar ne tikai attiecību psiholoģisko pusi. Jādomā arī par tīri praktiskām lietām (cik vannas istabas ir nodaļā un uz cik cilvēkiem?...) Konfidencialitātes un privātuma īstenošana valstī ir problēma.
Nevar ignorēt privātuma tiesības arī attiecībā uz rīcībnespējīgām, bezsamaņā gulošiem. Privātums attiecas arī uz cilvēka ķermeni pēc viņa nāves. Attieksmei pret cilvēku vienmēr ir jābūt cieņpilnai, vienalga, vai šis cilvēks ir dzīvs vai miris (1).
Nobeigumā ir svarīgi atzīmēt, ka saskarsmē ar pacientu
tieši konfidencialitāte un privātums ir ārsta un pacienta attiecību psiholoģiskais pamats,
konfidencialitāte un privātums ir uzticēšanās sākums, iestrāde tālākajām partnerattiecībām,
ļoti svarīgi ir ievērot privātuma robežas fiziskajā un garīgajā telpā,
nedrīkst nekad aizmirst par cieņpilno attieksmi pret dzīvu un mirušu cilvēku.
…
